Soundarcade

Sākšu ar to, ka šo te rakstu galvenokārt, lai pārbaudītu, vai maz spēju vēl rakstīt, un pat īsti neceru, ka kāds šo lasīs. Sen nav rakstīts neviens raksts, lai vai tēmas bija – iemesls vienkāršs – nebija vai nu laika, vai iedvesmas to darīt.

Protams, varu nostāstīt par industrial metal grandiem Rammstein un viņu koncertu Rīgā. Jā, Rammstein pilnīgi noteikti var pieskaitīt pie manām mīļākajām grupām un koncertu es gaidīju, aiz sajūsmas lēkājot un droši vien izskatījos tā, it kā būtu pīpējis vecas kolas pudeles un uzdzēris pa virsu benzīnu. Un bija arī vērts, jo šajā koncertā (tāpat kā Limp Bizkit) tiku fanu zonā (īpašs paldies Overkirilam), kas vēl jo vairāk pastiprināja iespaidus. Paskatoties uz saspīlēto pūli, kuriem bija tā sauktās “parastās biļetes”, pārņēma pārākuma sajūta un pēkšņi likās, ka sviedrainajā saspiestībā fanu zonā ir tik daudz vietas kā tuksnesī. Tuksneša iespaidu mazliet papildināja iespaidīgie pirotehnikas krājumi, ar kuriem droši varēja nodrošināt Arēnas apsildi, jo karstums no tiem nāca visai iespaidīgs.

Turpinot par mūziku, tā arī nespēju izprast, kā spēju klausīties tik daudz “Dzelzs Vilka” daiļradi un tajā pašā laikā palaist garām visus viņu koncertus, kas notikuši, īpaši jau to, kas notika klubā “Nabaklab”  – tas atrodas faktiski pie manām mājām, un es par to nemaz nezināju!

Ja reiz sākam par “Nabaklab”, tad jāturpina par vakardienas ausudžinkstinošo Soundarcade koncertu, kas man bija kā patīkams pārsteigums, jo viņus sāku klausīties tikai pavisam nesen un jau uzreiz jādodas uz koncertu. Iespaidi šādi – Soundarcade, bez šaubām, nospēlēja tiešām labi, bet viņu mūzika tomēr ir noskaņas mūzika, kuru vislabāk ir klausīties 2 naktī, vasarā, tumsā, kad ārā līst lietus un ir pērkona negaiss. Šogad noteikti esmu apņēmies apmeklēt kādu viņu brīvdabas koncertu festivālos, jo “Nabaklab” pagrabā viņi kaut kā neiederas. Jā, mūzika bija laba, skaņas kvalitāte arī, bet neatstāja sajūta, ka vajadzēja spēlēt turpat pretim klubam Bastejkalnā, nevis pagrabā. Par pašu “Nabaklab” runājot – vieta, kuru pilnīgi noteikti ir vērts apmeklēt, jo ir plašas telpas un ir gan, kur jaku nolikt, gan iespēja piesēst, ja nav vēlmes stāvēt un klausīties koncertu. Jāatzīmē arī, ka skaņas kvalitāte nebūt nebija tā sliktākā. 🙂

Hei, ja tu šito lasi, tas nozīmē, ka esi izlasījis visu iepriekšējo (cerams 😀 ) Ja esi izlasījis, lūdzu Tev “Soundarcade” daiļrade:

Šeit viss ir izmiris.

es faktiski vairs nerakstu. rakstīs vēlāk.

tomēr, ja kāds šeit ir ieklīdis, lai Heaven Shall Burn jums skan!

Es esmu latvietis.

Hei latvieti! Tu tak lasi latviešu literatūru vai ne? Vai vismaz esi lasījis?

Lieta tāda, ka man pēc pāris centīgu vecāku pieprasījumiem mūsu literatūras skolotāja ir sākusi arī reāli mācīt literatūru. Konkrēti – Latvijas literatūru, jālasa tur kkādas lugas, pasakas, utt. Nav jau slikti, viss kārtībā, valsts varoņi un rakstnieki jāzin, pasakas jālasa. Ja tik šamās bik pozitīvākas būtu.. kā reiz pēc „Indrānu” un tamlīdzīgu bēdu stāstu izlasīšanas radās sajūta, ka vecie tikai gruzās, nav apmierināti ar saviem bērniem, agrāk bija labāk, a tagad mati sāp. A bērni tikmēr izaug par pēdīgajiem kretīniem, slaistiem, dzērājiem, laimes meklētājiem, tādiem, kas izčakarē vecākus un nosper viņu īpašumus, lai gūtu sev labumu, un tajā pašā laikā cer, ka vecāki ātrāk nomirs. Nekā nebija, nemirst viņi!

Nu lūk. Šodien ar klasesbiedriem panesās saruna, kāpēc cittautu pasakās nav tik daudz ļaunā un nepiepildītu cerību, kāpēc latviešiem  pat pasakās notiek kas slikts. Maziem bērniem tiek stāstītas briesmīgas, pesimisma pilnas lietas, un nav jau brīnums, ka letiņi šobrīd ir viena no pelēkākajām un nesmaidīgākajām tautām Eiropā. Jā, jā, naudas problēmas, krīze un šņukuri pie valdības grožiem arī nodara šo te, bet vai tad tā nebija arī agrāk? Latvija pārvērš pesimistā, kas neko neredz kā tikai pelēku sienu. Prieks par tiem pāris optimistiem, kurus pazīstu, kuri vēl spēj saglabāt kaut mazu, bet smaidu.  Jā, latvieši ir bijuši plosīti, šobrīd tiek plosīti un arī tiks plosīti nākotnē, bet kaut kādu prieciņu jau sevī tomēr var atrast!

Ļoti labs piemērs ir mana nu jau bijusī angļu valodas skolotāja. Amerikāniete, atbrauca uz gadu pamācīt mums. Gada sākumā visur smaida, sveicinās, laimes iemiesojums. Aizbrauca kā riktīgs letiņš 😀

Žults izkravāta. Ā jā, es šodien nogalināju Overkirilu ar vienu vienīgu Skaipa ziņu! Nezināju, ka ir tik vienkārši to kaksi nošaut. Jes.

Mazliet pozitīvam – Rock’n’Riga ir varen pozitīva lieta! Biju sestdien uz Inokentija Mārpla un Rūsas koncertu. Patiesībā jau gāju uz Rūsu, bet.. jā, Inokentijs spēlēja pirmais, galīgi nav peļams un pie viņa sanāca pietiekami izārdīties. Jāpiebilst, ka jau pie pirmajām Inokentija dziesmām gāja vaļā diezgan nopietns mošpits, kurā es ar tiku ierauts, paspēju pāris reizes izlidot no mošpita ar – vienreiz knapi pietrūka, un būtu ar galvu bungās 😀 nav nekādas nojautas, cik ilgi Inokentijs spēlēja, bet likās nebeidzami. Patika Dambja pašapmierinātā sejas izteiksme – man atgādināja apmēram „ak tad gribat lai uzspēlēju? Nu davai!” . Bet nu sanāca viņiem varen labi, to nu nevar noliegt. Pēc tā un pēc pāris minūšu pauzes, kuras laikā mani apkalpoja pats bāra saimnieks, SIA Radikal dalībnieks Terzens,  uz mazā paaugstinājuma arī stājās Rūsa. Nu, ko lai saka. Nav komentāru. Rūsa nemaz nevar būt slikta, pat par spīti elektronikas problēmām.

Pēc koncerta dodoties mājās, Overkirils un vēl pāris cilvēki, kas bija ar mums, aizdevās tālāk Vecrīgā. Es kopš vienas zīmīgas dienas atsakos no Vecrīgas. 😀

Lieki piebilst, ka ausīs man pārstāja džinkstēt tikai nākamajā dienā. Var redzēt, ka bija skaļi.

Apsveicu, tu esi izlasījis gandrīz 500 vārdus ar neko par manām domām un piedzīvojumiem RnR. Toties es dzeru jogurtu, klausos Killswitch Engage un gaidu, kad beidzot pienāks 4. marts.

WTF

no intentions to write here.

teikums izsaka visu. it kā ir, par ko rakstīt, bet vēlmes nav jau labu laiku. kgan labi vien ir, jo Inokentijs Mārpls un Rūsa un ielidošana Rock’nRiga bungās Inokentija koncerta laikā rullē arī bez mana bloga ieraksta. (rock)

Jauns.

Tikko tikai aptvēru, ka nu jau tā kā būtu brīdis kaut ko jaunu ar uzrakstīt. Pēc salīdzinoši ilgām pārdomām, kuru laikā tomēr izlēmu nerakstīt par ikdienas stulbībām, kuras izlasot cilvēkiem izkrīt acis un varbūt arī ausis, nerakstīšu arī par saviem krūtsgaliem, bet gan par mūziku. Pievienojoties šim blogam, pati pirmā doma bija rakstīt par mūziku, bet kaut kā vēl joprojām tas nav sanācis.

Tātad es biju uz grupas THU12th koncertu (kas bija reizē arī šīs grupas albuma prezentācija) studentu klubā.

Nu, sākums šāds – divas varen jaukas meitenes, zinot manu apsēstību ar šāda stila mūziku, aizvilka mani uz šo pasākumu. Vēl pie tam ņemot vērā to, ka tiku iekšā par brīvu, iespēju izmantoju, lai vai nebiju tovakar sevišķi koncertu noskaņā un ātri vien pēc tā notinos. Bet ne par to stāsts.

Patīkams bija mans pārsteigums par to, ka studentu klubs patiesībā ir tīri jauka vieta, kur varētu aiziet vēl. Vēl jo lielāks patīkamais pārsteigums bija par grupām – pavadītāji nebija sliktāki par galveno grupu THU12th – īpaši jau nu man iepatikās „Brand nu band” – dzīvajā jau nu īpaši šai grupai viss izdevās perfekti. Arī par pašu THU12th neko sliktu nevaru teikt – labs vokāls, labs izpildījums, un pie tam grupas solists tīri labi spēja organizēt publiku, pie skatuves koncerta laikā mošpits notika visu laiku.  Nu, tad nu paliek arī otra pavadošā grupa – „Carpe Diem”  -sievietes vokāls, patiesībā dziesmas tīri labas, īpaši jau studentu klubā, bet pēc tam, atradis šo grupu internetā, kaut kā tomēr nepievienoju saviem favorītiem..

Kā vienu no ļoti nepatīkamajiem faktiem varu minēt to, ka vienā brīdī koncerta vidū uz skatuves uzkāpa visai neapmierināta sieviete policijas pārstāvja pavadībā, kura pavēstīja, ka visi THU12th albumi esot nozagti un vainīgi esot strīpaiņbikši… žēl, jo albums likās cerīgs. Veiksmi grupai atgūt zaudēto!

padomā!

muļķi tie, kas uzskata I.Līdakas neseno runu par smieklīgu. Paši iznīcinam sevi, šādi izmēdot patriotus! Pat draugiem.lv augšā virs vēstulēm ir reklāma “dabū jauno smieklīgo “aizver muti” zvana toni!”

Protams, sava deva humora ir labi, bet ja tas aiziet šādos mērogos..
aizmns ,utjds ir smieklīgi. tas, ka Līdaka pasaka “aizver muti” kreisajam, kas grib atcelt 18., ir patriotiski, nevis smieklīgi.
Kauns

p.s. šis laikam ir mans īsākais bloga ieraksts ever. nedomāju, ka rakstīšu par kko, kas saistīts ar politiku.

Talants rodas šādi.

Nekad nebiju domājis, ka rakstītu par parastu dzīvokļa ballīti, bet rekā visam pienāk savs laiks, lai gan šādu rīcību var attaisnot ar īpašajiem apstākļiem.

Stāsts šāds – pēc piektdienas, par kuru rakstīja pviljams, pārsteidzošā kārtā nāca sestdiena. Visus plānus atmetu, pat Prodigy koncertu, lai beidzot izbaudītu divas dienas pilnīgas un galīgas slinkošanas mājās. Allāhs tā nebija iecerējis, tāpēc jau no rīta man svieda piedāvājumu doties uz bijušā klasesbiedra dzīvokli alus un kompānijas baudīšanai. Pasākums tāds, kādus īpaši bieži neapmeklēju – savācas paliels cipars jauniešu, visi pēc iespējas vairāk apreibinās un tad tie, kas visvairāk nogribējušies, cenšas kādu pretējā dzimuma pārstāvi savaldzināt ar urīna nesaturēšanu un gandrīz apvemšanos atraugas laikā.

Jau no rīta mani palūdza uzaicināt vēl kādas 3 daiļā dzimuma pārstāves. Solījumu centos izpildīt, taču no apmēram 10 uzaicinātajām neieradās neviena, pārsvarā tāpēc, ka pārāk vēlu ziņots un jau sarunāts kaut ko citu darīt (vai arī vienkārši tāpēc, ka esmu neglīts).  Tā nu vakarā ierados viens un uzreiz sapratu, ka es esmu bijis tas, kuram esot bijis jāgādā visas daiļā dzimuma pārstāves un tā nu vienā dzīvoklī atradās 10 cīsiņi, bez neviena kaķēna, lai gan es par to īpaši raudāt nesāku, tāpat tur nācu tikai alus dēļ. Vēlāk ieradās gan arī visu sirdis sasildīja 3 kaķēni, taču mana alus aizmiglotā acs nenovēroja, ka jel vienu no kaķēniem kāds stiprā dzimuma pārstāvis būtu ļoti ieinteresējis, tā kā vakars (laikam) pagāja bez orģijām, kas ļoti labi būtu dzirdamas no blakus istabas.

Tā nu vakars un alus gāja un mani 10 ali jau bija kļuvuši par 3, kad biedrs Uģis paņēma rokās ģitāru un sāka spēlēt. Gadījos es netīšām netālu un sākām abi maut. Viņa piedzērusies roka improvizēja uz stīgām, kamēr mēs abi laidām pār lūpām vārdus, kuru nozīmi sapratām tikai pāris sekundes pēc nodziedāšanas. Rezultāts.

Pēc brītiņa piebiedrojās vēl viens biedrs un sniegums uzlabojās vēl vairāk – piemērs. Kā guest star piebiedrojās arī Bubaks, kurš arī ielika labu daļu pāris dziesmās. Īstenībā dziesmas radās šādi –

• Tiek iedzerts alus
• Kāds izdomā, kāda būs dziesmas tēma (piemēram, linolejs)
• Tiek dota pavēle : “Uģi, spēlē”
• Katrs, kas grib, dzied, ko grib
• Uģim tiek dota mīmiska pavēle beigt dziesmu

Visas dziesmas tika ierakstītas ar manu telefonu, kuru nopirku tajā pašā dienā (jā, nepagāja ne gads, līdz nomainīju savu veco telefonu). Ja ņem vērā, ka mēs dziedājām dzīvoklī, kurā atradās vēl 15 cilvēki, pie tam esot uz diezgan smaga plosta un ierakstot ar telefonu, rezultāts, pēc Overkirila patentētās koriģēšanas, sanācis pārsteidzoši labs.

Pēc dziedamā un alus izsīkuma, devos gulēt. Miegs gan nebija īpaši jauks, jo ik pa brīdim vēl neguļošie nelieši izdomāja izspēlēt kādu ļaunu jociņu, ielejot ausī namatēva mātes lubrikantu vai piesmērējot matus pilnus ar skūšanās putām. Pēc 3 stundām pamodos svaigs kā gurķītis un novēroju pa nakti nodarītos postījumus. Ja neskaita tipisko nekārtību pēc ballītes, papildus bija nācis virtuves remonts – tā visa bija nolīmēta ar līmlenti, skapīši bija aizlīmēti, pie sienām pielīmētas pildspalvas, kā arī ūdens automāta ūdensburka iebāzta veļasmašīnā un ar līmlenti nostiprināta. Šo nelietību darītāji (kas gadās arī būt tie, kas dziedāja, notinās, kamēr visi gulēja).

Dziesmas ir apstrādātas un sarakstītas albumā un tiks pasniegtas draugiem kā dāvana dzimšanas dienā. Interesentiem varu aizsūtīt pilno albuma versiju (veselas 14 dziesmas)! Tā nu jums atvados, iedzerot diezgan riebīgo ķērpju tējiņu, kuru vēl riebīgāku padara fakts, ka tajā ir manas krēpas, kuras spļāvu tukšajā krūzē un pēc tam, kad, uzlējis tēju, to atcerējos, negribēju labu mantu liet ārā. 🙂

kas?

Tātad, pagājušo piektdien biju aizvilcies uz kino. Šoreiz mana izredzētā filma bija “Ieņemot Vudstoku” – stāsts par kādu jaunekli, kas palīdz saviem diezgan trakajiem vecākiem saimniekot dieva aizmirstā motelī nekurienes vidū. Šo moteli viņiem draud atņemt, par ko šamā trakā muterīte arī dikti psiho (patiesībā viņa psihoja visu filmas laiku, laikam viņa bija tas personāžs, kas man šajā filmā patika visvairāk), un dēls kaut kādā veidā pamanās kaimiņu pļavās uzrīkot milzīgu hipiju festivālu, kas pārvēršas par leģendu. Tālāk stāstīt laikam būtu tikai filmas izpostīšana, jo tā ir jāredz, nevis par to jālasa.

Kopumā mans vērtējums ir laikam 10 balles no 10, kaut arī noteikti varēju kaut kam piesieties. Filmā dikti daudz hipijisku aktivitāšu – skraida apkārt kaili, ir draudzīgi pret visiem, lieto visas iespējamās narkotikas un tā tālāk.. kā viena persona, kas mani nezināmu iemeslu dēļ mani saukā par nūdistu, teica – piemērota filma man 😀

Tas tā kā būtu par filmu. Par vakara turpmāko daļu – tā diezgan šizofrēniski pasēdējām pie manis dzīvoklī (jā, pie manis viesojas arī cilvēki, kas smejas bez sevišķa iemesla un skatās uz spuldzi, lai pēc tam redzētu “krutus pleķus, kas aizsedz sejas”) un jau drīz bijām ceļā uz sen neredzēto vietu – Kaukāza sētu. No sākuma bijām tikai 4, pēc pāris zvaniem mums piebiedrojās vēl apmēram tonna cilvēku, kas vairs tā īsti nespēja sasēsties ap mūsu galdiņu, tāpēc tika ņemti palīgā ķeblīši no blakusgaldiņiem. Traki, traki, ņemot vērā ka nebija viens vien tāds, kas vispār neko pie kases nenopirka, bija vien atnācis pasēdēt (īsti nesaprotu vienkāršas pasēdēšanas jēgu Kaukāzā). Nu un ātri vien notinos. Ar priekšpēdējo vilcienu lēnām un nesteidzīgi devos uz māju pusi, un, kā jau parasti, ievēroju kārtējos vilcieniski urliskos skatus – tādi labi iereibuši sportiski jaunieši ar atbilstošām pudelēm rokās un visai nekoncentrētu skatienu stāv kāpņutelpā, kamēr konduktors cenšas viņus izmest ārā. Žēl paliek konduktora, bet laikam jau tā ir nu jau ikdiena. Nu jau grūti atrast tādu vietu, kurā nebūtu krievu “sportisti”. Man tīri labi gāja pie sirds tas viņu žēlais “nēēēēē, mēēēs ļidz Carņikavai!” “mums ņauda biļetei ņesanakt” vai kkas tamlīdzīgs. Tas jau nekas, ka alkoholam gan šamie kā izskatās bija atvēlējuši ne vienu vien latu 😀

Vēl viena lieta, kas mani uztrauc un šo to pēdējo nedēļu laikā esmu nolēmis – iznīcināt Overkirila netu. Nu, raustās viņš. Vislaik tas kretīns iziet offlainā. Pašam liekas, ka viss kārtībā, bet.. nav! Fuck your nets in da ass, kirils! Varbūt tad tam vadam aizies, ka viņam ir jāpārraida datoriskie cipariņi pareizi un bez pārtraukumiem. Nu flegma, kas flegma. Šī raksta tapšanas laikā Overkirils ir parādījies un pazudis no skaipa “online” statusa jau kādas TAS reizes, kas patiešām ir fenomenāls cipars.

Šī rindkopa būs kūdīšana uz masu slepkavībām – rīdzinieki, sametieties snaiperim un aizvāciet tos dīvainos džekiņus, kas visiem piekasās ar savu nevienam neinteresējošo ticību Rīgas ielās (nebrīnītos, ja arī citās pilsētās šādi kretīni ir). Rīgā jau īpaši piekasās “Viesnīca Latvija” rajonā, tur ir tādas klusas ieliņas, tu, cilvēks, neko ļaunu nedomādams un ar laipnu seju atbildi uz viņu angliski uzdotajiem vai varbūt dažreiz arī ļoti lauzīti latviski uzdotajiem jautājumiem, kad – BAMS! – tas kretīns tev iespiež rokā savu mazo melno grāmateli, kurā noteikti ir rakstīts, ka jāpielūdz tāds un tāds dievs un vismaz reizi nedēļā jādodas uz viņu sektas sanāksmēm tepat, Koļas malkas šķūnī (neesmu nekad to grāmatu pieņēmis, kur nu vēl lasījis). Pirmās pāris reizes, kad man piekasījās (tas laikam bija ap septītās vai astotās klases laiku) es arī parunājos, bet nu jau kādus pāris reiz pāris gadus viņus vienkārši brutāli sūtu.. prom, lai neizteiktos skaidrāk. Īsti neizprotu šādu sludinātāju dzīves uztveri, nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēki spēka gados vēlētos ceļot uz pilnīgu svešu valsti, lai piedāvātu visiem savu ticību. Protams, ir cēli atbrīvot pasauli no pagāniem, bet es laikam šo grāmateli tā arī nepieņemšu nekad.

Un pēdējā, visai dīvainā vēsts – es pirmoreiz atbrīvojos no saviem aizspriedumiem un piereģistrējos Lockerz mājaslapā pēc Overkirila centīgas un pamatotas pierunāšanas. Kas zina, varbūt man pat tiešām nav, ko darīt un es katru dienu piekāpšu šajā lapelē, lai kaut kad nākotnē, iespējams, dabūtu kādu mantiņu 🙂

Līdz nākamajam rakstam, mazam vakara prieciņam – Machine Head!

Baltās.

Tā kā esmu beidzot saņēmies un piesēdies pie klabinatūras, lai parakstītu arī šeit kaut ko, varētu pavēstīt tiem, kas šito murgu arī lasa, ka esmu dabūjis beidzot braukšanas mācību atļauju!

Tas gan nenācās viegli. Parastiem cilvēkiem, arī manam kompanjonam, kas piekrita ar mani doties uz CSDD, šis process izmaksā apmēram 15 minūtes un četrus latus trīsdesmit trīs santīmus. Tikai ne man. Jo, proti, mani apkalpojošā meitene, saņemot manu medicīnisko izziņu, izbolīja acis un pazuda. Pēc kāda brītiņa dzirdēju ap stūri “bet smērētu ārsta zīmogu takš nevar pieņemt!”. Jā, man viņš bija mazliet izsmērēts. Nu, gadās. Pēc tuvākas smērējuma apskates izrādījās, ka man esot arī neriktīga forma 😀 Vēlāk gan secināju, ka šī forma no īstās atšķiras tikai ar krāsu, viss pārējais ir perfekti vienāds. CSDD apkalpojošā meitene pat zvanīja uz ārstniecības iestādi, kurā es biju gājis, lai pārliecinātos, ka es patiesībā neesmu akls un vājprātīgs, bet vesels un izgājis pārbaudi. Vispār parasti man šāda čakarēšanās nekrīt uz nerviem, bet šoreiz, brīdī, kad mani pavadošais cilvēks jau starojoši rādīja savu jauniegūto dokumentu, bet es pat nebiju nofotogrāfējies, man jau sāka smagi apnikt. Nenovēlu nevienam citam, lai tā gadītos, pārbaudiet savu izziņu jau pie ārsta! 😀

Beigu beigās tomēr dabūju savu kāroto lietu un laimīgi devos mājup.

Raksta pagarināšanai pievienošu vēl kādu mani iepriecinošu lietu – kā izskatās, atsākšu trenēties riteņbraukšanā. 🙂

Un, protams, par Overkiriliski dzimšansdienisko pasākumu. Izskatās, ka mums sanāca viens no pozitīvākajiem pasākumiem pēdējā laikā. Par to var lasīt Overkirila blogā.

Visvairāk gan man laikam patika dāvanas, kādas bija sarūpējuši sveicēji – par tām neko daudz neteikšu, bet, jāsaka, bija labas un trāpīgas 😀

Līdz nākamajam rakstam!

aizmns ,utjds

Ar Kirilu tā pa īstam iepazinos tikai samērā nesen, pagājušā gada rudenī ik pa laikam aizkātojām uz Kaukāza sētu un tā tālāk. Bija jaukas pasēdēšanas. Vienmēr laba kompānija. UUUUn tad gadījās tā, ka es paaicināju šito nelieti uz vienu pirti, kas pārvērtās par daudz un diktām pirtīm un dikti daudz nepirtīgiem pasākumiem kā dažādas pasēdēšanas, ūdenspīpes pēc skolas bezmaz vai katru dienu visas atlikušās ziemas un pavasara laikā. Pa vasaru gan sanāca arvien vairāk pa GC dzīvot, te ar bija jauki, pie tam man gadījās paretam ka man nav neviena vairākas dienas mājās, tādēļ varēju arī augstākminēto nelieti izmitināt. Tā arī īsti neesmu izpratis spēju atbraukt uz GC, nodzīvot divas dienas un tad aizbraukt mājās bez neviena santīma kabatā un tad atkal tajā pašā dienā atbraukt atkal bez naudas atpakaļ un atkal padzīvot 😀

Un, protams, GC pasākumi. Pie jūras vai citur, vismaz no sākuma visi bija tiešām labi. Beigās jau gan tie pasākumi gāja šķērsām, tāda lieta vismaz šogad ir izbeigta.

Protams, nevar nepieminēt mūziku. Kirils bija tas, kas mani ieinteresēja par gandrīz visām grupām, ko šobrīd klausos. Vismaz last.fm mūsu gaumju sakritību vērtē kā “super” 😀 Vienīgais, kas man tā īsti līdz galam nav iepaticies, ir Kreator. Bet nu kas zina, varbūt kādreiz nebūs slinkums novilkt diskogrāfiju un iepatiksies.

APSVEICU DZIMŠANAS DIENĀ, SMERDELI!!! Ha, man tieši pēc mēneša arī ir, tā ka gaidu sev ar kādu slimu ierakstu 😀