Es esmu latvietis.

Hei latvieti! Tu tak lasi latviešu literatūru vai ne? Vai vismaz esi lasījis?

Lieta tāda, ka man pēc pāris centīgu vecāku pieprasījumiem mūsu literatūras skolotāja ir sākusi arī reāli mācīt literatūru. Konkrēti – Latvijas literatūru, jālasa tur kkādas lugas, pasakas, utt. Nav jau slikti, viss kārtībā, valsts varoņi un rakstnieki jāzin, pasakas jālasa. Ja tik šamās bik pozitīvākas būtu.. kā reiz pēc „Indrānu” un tamlīdzīgu bēdu stāstu izlasīšanas radās sajūta, ka vecie tikai gruzās, nav apmierināti ar saviem bērniem, agrāk bija labāk, a tagad mati sāp. A bērni tikmēr izaug par pēdīgajiem kretīniem, slaistiem, dzērājiem, laimes meklētājiem, tādiem, kas izčakarē vecākus un nosper viņu īpašumus, lai gūtu sev labumu, un tajā pašā laikā cer, ka vecāki ātrāk nomirs. Nekā nebija, nemirst viņi!

Nu lūk. Šodien ar klasesbiedriem panesās saruna, kāpēc cittautu pasakās nav tik daudz ļaunā un nepiepildītu cerību, kāpēc latviešiem  pat pasakās notiek kas slikts. Maziem bērniem tiek stāstītas briesmīgas, pesimisma pilnas lietas, un nav jau brīnums, ka letiņi šobrīd ir viena no pelēkākajām un nesmaidīgākajām tautām Eiropā. Jā, jā, naudas problēmas, krīze un šņukuri pie valdības grožiem arī nodara šo te, bet vai tad tā nebija arī agrāk? Latvija pārvērš pesimistā, kas neko neredz kā tikai pelēku sienu. Prieks par tiem pāris optimistiem, kurus pazīstu, kuri vēl spēj saglabāt kaut mazu, bet smaidu.  Jā, latvieši ir bijuši plosīti, šobrīd tiek plosīti un arī tiks plosīti nākotnē, bet kaut kādu prieciņu jau sevī tomēr var atrast!

Ļoti labs piemērs ir mana nu jau bijusī angļu valodas skolotāja. Amerikāniete, atbrauca uz gadu pamācīt mums. Gada sākumā visur smaida, sveicinās, laimes iemiesojums. Aizbrauca kā riktīgs letiņš 😀

Žults izkravāta. Ā jā, es šodien nogalināju Overkirilu ar vienu vienīgu Skaipa ziņu! Nezināju, ka ir tik vienkārši to kaksi nošaut. Jes.

Mazliet pozitīvam – Rock’n’Riga ir varen pozitīva lieta! Biju sestdien uz Inokentija Mārpla un Rūsas koncertu. Patiesībā jau gāju uz Rūsu, bet.. jā, Inokentijs spēlēja pirmais, galīgi nav peļams un pie viņa sanāca pietiekami izārdīties. Jāpiebilst, ka jau pie pirmajām Inokentija dziesmām gāja vaļā diezgan nopietns mošpits, kurā es ar tiku ierauts, paspēju pāris reizes izlidot no mošpita ar – vienreiz knapi pietrūka, un būtu ar galvu bungās 😀 nav nekādas nojautas, cik ilgi Inokentijs spēlēja, bet likās nebeidzami. Patika Dambja pašapmierinātā sejas izteiksme – man atgādināja apmēram „ak tad gribat lai uzspēlēju? Nu davai!” . Bet nu sanāca viņiem varen labi, to nu nevar noliegt. Pēc tā un pēc pāris minūšu pauzes, kuras laikā mani apkalpoja pats bāra saimnieks, SIA Radikal dalībnieks Terzens,  uz mazā paaugstinājuma arī stājās Rūsa. Nu, ko lai saka. Nav komentāru. Rūsa nemaz nevar būt slikta, pat par spīti elektronikas problēmām.

Pēc koncerta dodoties mājās, Overkirils un vēl pāris cilvēki, kas bija ar mums, aizdevās tālāk Vecrīgā. Es kopš vienas zīmīgas dienas atsakos no Vecrīgas. 😀

Lieki piebilst, ka ausīs man pārstāja džinkstēt tikai nākamajā dienā. Var redzēt, ka bija skaļi.

Apsveicu, tu esi izlasījis gandrīz 500 vārdus ar neko par manām domām un piedzīvojumiem RnR. Toties es dzeru jogurtu, klausos Killswitch Engage un gaidu, kad beidzot pienāks 4. marts.

~ no pviljams uz 8 decembrī, 2009.