kas?
Tātad, pagājušo piektdien biju aizvilcies uz kino. Šoreiz mana izredzētā filma bija “Ieņemot Vudstoku” - stāsts par kādu jaunekli, kas palīdz saviem diezgan trakajiem vecākiem saimniekot dieva aizmirstā motelī nekurienes vidū. Šo moteli viņiem draud atņemt, par ko šamā trakā muterīte arī dikti psiho (patiesībā viņa psihoja visu filmas laiku, laikam viņa bija tas personāžs, kas man šajā filmā patika visvairāk), un dēls kaut kādā veidā pamanās kaimiņu pļavās uzrīkot milzīgu hipiju festivālu, kas pārvēršas par leģendu. Tālāk stāstīt laikam būtu tikai filmas izpostīšana, jo tā ir jāredz, nevis par to jālasa.
Kopumā mans vērtējums ir laikam 10 balles no 10, kaut arī noteikti varēju kaut kam piesieties. Filmā dikti daudz hipijisku aktivitāšu – skraida apkārt kaili, ir draudzīgi pret visiem, lieto visas iespējamās narkotikas un tā tālāk.. kā viena persona, kas mani nezināmu iemeslu dēļ mani saukā par nūdistu, teica – piemērota filma man 
Tas tā kā būtu par filmu. Par vakara turpmāko daļu – tā diezgan šizofrēniski pasēdējām pie manis dzīvoklī (jā, pie manis viesojas arī cilvēki, kas smejas bez sevišķa iemesla un skatās uz spuldzi, lai pēc tam redzētu “krutus pleķus, kas aizsedz sejas”) un jau drīz bijām ceļā uz sen neredzēto vietu – Kaukāza sētu. No sākuma bijām tikai 4, pēc pāris zvaniem mums piebiedrojās vēl apmēram tonna cilvēku, kas vairs tā īsti nespēja sasēsties ap mūsu galdiņu, tāpēc tika ņemti palīgā ķeblīši no blakusgaldiņiem. Traki, traki, ņemot vērā ka nebija viens vien tāds, kas vispār neko pie kases nenopirka, bija vien atnācis pasēdēt (īsti nesaprotu vienkāršas pasēdēšanas jēgu Kaukāzā). Nu un ātri vien notinos. Ar priekšpēdējo vilcienu lēnām un nesteidzīgi devos uz māju pusi, un, kā jau parasti, ievēroju kārtējos vilcieniski urliskos skatus – tādi labi iereibuši sportiski jaunieši ar atbilstošām pudelēm rokās un visai nekoncentrētu skatienu stāv kāpņutelpā, kamēr konduktors cenšas viņus izmest ārā. Žēl paliek konduktora, bet laikam jau tā ir nu jau ikdiena. Nu jau grūti atrast tādu vietu, kurā nebūtu krievu “sportisti”. Man tīri labi gāja pie sirds tas viņu žēlais “nēēēēē, mēēēs ļidz Carņikavai!” “mums ņauda biļetei ņesanakt” vai kkas tamlīdzīgs. Tas jau nekas, ka alkoholam gan šamie kā izskatās bija atvēlējuši ne vienu vien latu
Vēl viena lieta, kas mani uztrauc un šo to pēdējo nedēļu laikā esmu nolēmis – iznīcināt Overkirila netu. Nu, raustās viņš. Vislaik tas kretīns iziet offlainā. Pašam liekas, ka viss kārtībā, bet.. nav! Fuck your nets in da ass, kirils! Varbūt tad tam vadam aizies, ka viņam ir jāpārraida datoriskie cipariņi pareizi un bez pārtraukumiem. Nu flegma, kas flegma. Šī raksta tapšanas laikā Overkirils ir parādījies un pazudis no skaipa “online” statusa jau kādas TAS reizes, kas patiešām ir fenomenāls cipars.
Šī rindkopa būs kūdīšana uz masu slepkavībām – rīdzinieki, sametieties snaiperim un aizvāciet tos dīvainos džekiņus, kas visiem piekasās ar savu nevienam neinteresējošo ticību Rīgas ielās (nebrīnītos, ja arī citās pilsētās šādi kretīni ir). Rīgā jau īpaši piekasās “Viesnīca Latvija” rajonā, tur ir tādas klusas ieliņas, tu, cilvēks, neko ļaunu nedomādams un ar laipnu seju atbildi uz viņu angliski uzdotajiem vai varbūt dažreiz arī ļoti lauzīti latviski uzdotajiem jautājumiem, kad – BAMS! – tas kretīns tev iespiež rokā savu mazo melno grāmateli, kurā noteikti ir rakstīts, ka jāpielūdz tāds un tāds dievs un vismaz reizi nedēļā jādodas uz viņu sektas sanāksmēm tepat, Koļas malkas šķūnī (neesmu nekad to grāmatu pieņēmis, kur nu vēl lasījis). Pirmās pāris reizes, kad man piekasījās (tas laikam bija ap septītās vai astotās klases laiku) es arī parunājos, bet nu jau kādus pāris reiz pāris gadus viņus vienkārši brutāli sūtu.. prom, lai neizteiktos skaidrāk. Īsti neizprotu šādu sludinātāju dzīves uztveri, nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēki spēka gados vēlētos ceļot uz pilnīgu svešu valsti, lai piedāvātu visiem savu ticību. Protams, ir cēli atbrīvot pasauli no pagāniem, bet es laikam šo grāmateli tā arī nepieņemšu nekad.
Un pēdējā, visai dīvainā vēsts – es pirmoreiz atbrīvojos no saviem aizspriedumiem un piereģistrējos Lockerz mājaslapā pēc Overkirila centīgas un pamatotas pierunāšanas. Kas zina, varbūt man pat tiešām nav, ko darīt un es katru dienu piekāpšu šajā lapelē, lai kaut kad nākotnē, iespējams, dabūtu kādu mantiņu 
Līdz nākamajam rakstam, mazam vakara prieciņam – Machine Head!
